Manufacturer of wooden packaging since 1995
Chief Human Resources Officer
Uz trešo “Es esmu KRONUS” sarunu mums pievienojās Pāvels Linkēvičs, kurš uzņēmumā strādā divus gadus un šobrīd ir dārza produktu ražošanas Teamleader un noliktavas pārzinis Salaspilī.
Pāvels ilgu laiku strādāja tieši apkalpošanas sfērā, tomēr jau kādu laiku savu karjeru veido tieši ražošanas nozarē. Apspriedām arī viņa brīvā laika pavadīšanas nodarbes un uzzinājām vairāk par darba pienākumiem un komunikāciju uzņēmumā.
Grūti izcelt kaut ko konkrētu. Kopumā man KRONUS saistās ar lielu komandas darbu, jo, iztrūkstot kaut vai vienam darbiniekam, nenotiks nākamais process un tā ķēde turpināsies. Uzņēmuma darbā tiek iesaistīti ļoti daudz cilvēku.
Tas bija Covid-19 sākuma periods, līdz tam es biju strādājis apkalpošanas sfērā – kafejnīcās, restorānos, bāros. Protams, kad sākās pandēmijas pirmais vilnis, šis viss tika aizvērts un vajadzēja meklēt citu darbu. Uz to brīdi varēja izvēlēties, strādāt par ēdiena piegādātāju un visu dienu braukt ar mašīnu, kas mani pārāk nesaistīja, vai strādāt ar rokām. Saņēmu ieteikumu aiziet pieteikties darbā KRONUS. Tajā laikā bija eksperimentālais projekts par sezonas darbu. Sāku strādāt Rencēnu ielā, man vajadzēja likt kopā dārza preču aksesuārus. Pēc kāda laika vadītājs piedāvāja pamēģināt strādāt Ulbrokā, 8. cehā – tur likām kopā dārza mājiņas. Kādu brīdi strādāju tur. Tad sekoja piedāvājums kļūt par Teamleader Salaspils noliktavā. Nu jau gadu esmu šajā amatā! Sākumā, protams, domāju, ka šis ir tikai tāds pagaidu darbs, bet tagad es pat negribu nekur citur iet.
Man vienmēr ir paticis strādāt ar cilvēkiem. Šis darbs nav individuāls, tiešām patīk, ka iespējams strādāt ar visiem. Ar katru cilvēku vajag atrast kopīgu valodu. Nav tā, ka es komunicēju tikai ar savu komandu ‒ darbā iesaistītas vairākas puses.
Tas laikam bija Jūrmalā, Jomas ielā, man vēl nebija astoņpadsmit gadu. Vasaras periodā sapratu, ka nav ko sēdēt mājās, vajadzētu pastrādāt. Sāku strādāt restorānā, palīdzēju bārā un zālē. No palīgdarbinieka pamazām kļuvu par bārmeni un vēlāk par vecāko bārmeni. Pirms šī darba vienu brīdi arī braucu uz Rīgu strādāt būvlaukumā par četriem latiem dienā.
Pirmajā brīvdienā vienmēr vajag kārtīgi izgulēties, jo es strādāju tā – četras dienas strādāju, četras atpūšos. Darba dienās modinātājs skan 5.40 un tikai ap 20.00 esmu mājās. Tāpēc brīvdienās cenšos iziet no mājas, protams, tas atkarīgs arī no laikapstākļiem. Visu mūžu esmu dzīvojis pie jūras, tāpēc regulāri izbraucu uz Jūrmalu vai Saulkrastiem, tur dodos garākās pastaigās. Paralēli arī spēlēju volejbolu, eju arī uz sporta zāli. Jāatvēl arī laiks draugiem, man patīk uzzināt, kas notiek viņu dzīvēs. Pavasarī atsāku savu moto sezonu! Noteikti mēģinu arī izplānot kādu ceļojumu, gribas kaut kur tālāk par Latvijas robežu aizbraukt. Izbaudu gan mierīgo, gan aktīvo atpūtu.
Ar motocikliem bija tā – visu bērnību bija mopēdi, motocikli. Pirmajam motociklam bija tikai rāmis, bez bremzēm. Kā jau var noprast, labi tas nebeidzās, tad uz krietnu laiku par to aizmirsu. Tad 25 gados ieguvu A kategorijas vadītāja apliecību, pabraukāju kādus divus gadus ar nomātiem motocikliem. Tad atkal bija liela pauze, kādus gadus piecus. Tomēr sapratu, ka vajag un nevaru bez tā. Nu jau ceturto sezonu braucu ar savu motociklu, nekur tālu vēl braucis neesmu, bet pa Latviju sezonā braukāju regulāri.
Pirmais, kas nāk prātā, ir Tunisa. Paskaidrošu arī kāpēc: citās siltajās atpūtas valstīs viss ir ļoti forši, kamēr tu esi viesnīcā. Tiklīdz izej no viesnīcas, pavisam bēdīgs skats. Tunisa man bija patīkams pārsteigums, viss sakopts. Vēl ļoti atmiņā ir palicis pirmais brauciens uz Austriju. Turp devāmies braukt ar snovbordu, tas bija mans pirmais lielo kalnu apmeklējums. Ārā tad bija kādi plus 17 grādi, līst lietus. Nevarēju saprast, braucam uz kalnu vai peldēties. Līdzi brauca arī jau pieredzējis braucējs, teica, ka nevajag uztraukties, kalnos situācija būs pavisam cita. Tā arī bija, kalnā augšā sniegs un atbilstoša temperatūra – ļoti skaisti!
Pirmais, kas nāk prātā, ir Tunisa. Paskaidrošu arī kāpēc: citās siltajās atpūtas valstīs viss ir ļoti forši, kamēr tu esi viesnīcā. Tiklīdz izej no viesnīcas, pavisam bēdīgs skats. Tunisa man bija patīkams pārsteigums, viss sakopts. Vēl ļoti atmiņā ir palicis pirmais brauciens uz Austriju. Turp devāmies braukt ar snovbordu, tas bija mans pirmais lielo kalnu apmeklējums. Ārā tad bija kādi plus 17 grādi, līst lietus. Nevarēju saprast, braucam uz kalnu vai peldēties. Līdzi brauca arī jau pieredzējis braucējs, teica, ka nevajag uztraukties, kalnos situācija būs pavisam cita. Tā arī bija, kalnā augšā sniegs un atbilstoša temperatūra – ļoti skaisti!
Šeit es jūtos finansiāli droši, es daru savu darbu un es zinu, ka man tas atmaksājas. Pirms tam strādājot apkalpošanas nozarē, vienmēr vajadzēja satraukties par peļņu – ir pieprasījums, būs nauda, nav pieprasījuma ‒ nebūs naudas. Alga ir lielāka, nekā pelnīju pirms tam, pat ja kaut kas notiks, es zinu kādu, ka kādu brīdi man būs laiks, lai atgūtos un nebūs jāuztraucas par finansēm. Ja man senāk bija brīvdienas domāju, kur aiziet vēl nopelnīt un pastrādāt, tad tagad, ja man ir brīvdiena, varu atpūsties. Protams, citreiz man palūdz kaut kur aiziet pastrādāt, bet man pašam nav nekas jāmeklē. Vēl, protams, es novērtēju, ka katru dienu ir kāds jauns izaicinājums. Vienmēr jādomā ar galvu!
Kad tiešais vadītājs jautāja, vai gribu pamēģināt kļūt par Teamleader, teicu, ka noteikti gribu. Un tā tas būtu arī tagad ‒ ja man kaut ko piedāvātu, es noteikti vēlētos pamēģināt. Protams, vēlos izaugsmi ar lielāku atbildību. Vēlos paskatīties, ko es varu izdarīt, vēlos iziet no savas komforta zonas.
Noteikti! Kad sāku strādāt Salaspilī, tur bija tukša noliktava, kura mums bija jāiekārto. Tas viss man bija pilnīgi jauns un nezināms. Kopā ar tiešo vadītāju savedām visu kārtībā! Kādreiz es ik pa pusstundai zvanīju vadītājam par kaut kādu sīkumu, tagad jau es saprotu, ka varēju atrisināt to pats, bet viņš man visu tāpat izskaidroja un atbalstīja. Viņš izturēja manus muļķīgos jautājumus, uztvēra tos mierīgi. Noteikti varu teikt lielu paldies par šo! Jūtu atbalstu arī no savas komandas. Es varu iedot viņiem uzdevumus un zinu, ka varu paļauties ‒ viss tiks paveikts kā pienākas.
Protams, katra diena man sākas ar kafijas automāta podziņas piespiešanu. Bez kafijas dzīvot nevaru! Tad galvenais, lai mans cehs sāk strādāt, jāpalaiž viss process, tas aizņem kādu stundu. Katram galdam ir savs uzdevums, rodas jautājumi, uz kuriem jāatbild. Visi darbinieki ir jāinformē un jānodrošina precīza darbu izpilde. Kad viss ir palaists un strādā, laiks otrai kafijai. Seko darbs pie datora, jāapskata e-pasti un veicamie uzdevumi. Seko komunikācija ar manu meistaru, apspriežam plānus, pasūtījumus. Esmu arī noliktavas pārzinis, tādēļ jāplāno arī preces nosūtīšana, viss jāpārbauda. Jāsāk plānot arī nākamā diena. Nemitīgi jādomā pāris soļus uz priekšu, diena paskrien ļoti ātri!
Kustība ir dzīve! Vajag kustēties, nedrīkst sēdēt un neko nedarīt. Vajag ceļot, kaut vai tepat pa Latviju. Izvirzīt mērķi un tam sekot. Ir jāmāk atrast un noturēt līdzsvaru – atpūsties vajag, bet arī to darīt ir vieglāk, ja skaidri zini savu mērķi un jūties labi!
