Manufacturer of wooden packaging since 1995
Chief Human Resources Officer
Ceturto projekta “Es esmu KRONUS” sarunu aizvadījām ar Ritvaru Kalniņu. Viņš uzņēmumā strādā jau vairāk nekā 10 gadus un ir zāģēšanas operators mūsu ražotnē Ulbrokā.
Iespējams, ka par Ritvaru jau esat dzirdējuši, jo viņš ir aktīvs skrējējs un pagājušajā gadā sasniedza arī Latvijas rekordu 24 stundu skrējienā. Pārrunājām, kā viņam tas izdevās, kā viņš skriešanu apvieno ar darbu un kādus rekordus vēl vēlas sasniegt.
Ja sākumā man KRONUS bija tikai naudas pelnīšanas avots, tad tagad tā ir vieta, kas mani papildina gan fiziski, gan garīgi. Es neeju uz darbu tikai lai nopelnītu. Es darbu uztveru citādāk, esmu pielāgojies, lai man šīs 12 darba stundas liktos kā viena.
Kā jau minēju, man darbs nav darbs vispārpieņemtā izpratnē. Es uz to skatos no sporta puses. No rītiem uz darbu es skrienu, ienākot darbā, to pārvēršu par fizisko treniņu. Citi iet uz sporta zāli, bet es eju uz darbu. Mans darbs var šķist monotons, bet tā nebūt nav. Ir brīži, kad jādomā un jābūt radošam. Ienākošais materiāls katru reizi ir citādāks, ir jābūt atbildīgam par savu darbu un sagatavoto gala produktu. Ir arī azarts, piemēram, diena tuvojas izskaņai, redzi, ka nedaudz trūkst līdz mērķa izpildei, tad ir “jāpiedzen”. Es to uztveru kā treniņu un sacensību. Tas atkarīgs no uztveres, jo darbs jau mums visiem ir vienāds!
Es esmu no tiem padomju laikiem, kad skolas laikā bija jāstrādā kolhozā. Mūsdienās daudziem tas nav saprotams. Bija jābrauc kaplēt bietes. Tajā laikā jau tā bija vairāk kā izprieca, brauca visa klase un varēja jau arī paākstīties. Tas skaitījās tāds brīvprātīgi obligātais pasākums. Ja netiec, kaut kādam attaisnojumam bija jābūt.
Tas ir atkarīgs no sezonas, man personīgi ‒ no skriešanas sezonas. Ar to sākas mans jaunais gads. Laiku no marta beigām līdz oktobra sākumam pavadu sacensības. Katru otro nedēļu kaut kur braucu. Brīvdienās es cenšos atpūsties, skrienot nedaudz mazāk, bet tāpat ir jāskrien. Arī uz darbu skrienot, man ir vairāki maršruti, jo es dzīvoju centrā un pa taisno man sanāk tikai kādi 10 km, bet man tas ir par maz – vajadzētu kādus 20‒26 km. Plānoju dažādus maršrutus. Brīvdienās skrienu uz otru pusi, lai pamainītu vidi. Šobrīd visas brīvdienas ir pakārtotas treniņiem un sacensībām. Pagājušajā gadā atklājās, ka es vēl kaut ko varu, tāpēc arī šogad plāni ir lieli. Šogad esmu ieplānojis nedaudz nežēlīgākas tās sacensības, jāsaka jau arī paldies KRONUS, ka man ir iespēja to visu saplānot.
Otra liela darbības sfēra, kur es darbojos ārpus darba laika, ir labdarība. Daudz laika un personīgo līdzekļu tiek ieguldīts tur. Arī mana darbība labdarībā saistās ar skriešanu, būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Man ir biedrība “Skrienam kopā”. Biedrībā darbojas arī māsa, kas man ļoti palīdz. Mēs strādājam ar pusaudžiem, ar tiem bērniem, kas sēž mājās un laiku pavada ekrānos. Meklējam, iesaistām un parādām, ka var skriet un sportot ar prieku. Protams, tas ir kā piliens jūrā, bet ja mēs katrs aizdomātos, ka varam to pilienu sniegt, būtu jau daudz labāka situācija. Man šis ir papildu bonuss, kas dod gandarījumu!
Piedalos arī labdarības skrējienos. Ļoti populārs ir Rīga‒Valmiera, kas vāc līdzekļus bērniem ar kustību traucējumiem. Man šogad būs astotais gads, kopš skrienu šajā akcijā. Šogad gatavojos braukt uz Austriju, arī būs labdarības skrējiens, kur tiks vākti līdzekļi sportistam invalīdam. Man patīk šādi pasākumi!
Manu panākumu virsotne, es domāju, ir vēl priekšā. Viens no plāniem šogad ir augustā startēt 48 h skrējienā, kas būs mēģinājums pārsniegt pasaules rekordu. Paralēli vēlos piedalīties arī “Backyard ultra” skrējienā, kurā katru stundu ir jāveic 6,7 km un sacensības beidzas tikai tad, kad esi palicis pēdējais. Šī gada plāniem mani pamudināja pagājušā gada sasniegums, uzstādot Latvijas rekordu 24 h skrējienā. Mans rekords šobrīd ir 54 h, bet pasaules rekords šobrīd ir 101 h. Piedalīšos kā pirmais Baltijas sportists, jāizpilda kvalifikācija. Man ir doma aizbraukt un uzvarēt! Šis būs formāts, kurā var pārbaudīt savas spējas, testēt ķermeņa robežas.
Jā, noteikti! Dažus gadus šis maratons bija vienā laikā ar citām sacensībām. Es noskriešu 42 km un tad vēl piecus skriešu lēnām kopā ar pārējiem, lai paskatītos, kas notiek apkārt. Ja es esmu sacensībās, neko apkārt neredzu. Es pilnībā nododos sacensībām un vēlos uzlabot savu labāko rezultātu. Latvijā sacensības notiek gandrīz katru nedēļu, tā kā visu var izskriet arī šeit.
Ir viens no kolēģiem, kuru ievilināju šajā pasākumā. Sākumā viņš skrēja īsākas distances, tagad jau skries Ultra maratonu ‒ tā ir distance, kas garāka par 42 km. Nevarēja saņemties, piedāvāju skriet distanci Rīga‒Valmiera, viņš pieteicās. Nebūšu es vairs vienīgais dullais skrējējs. No darbinieku puses tā interese par skriešanu ir dažāda, citi apbrīno, citi nesaprot.
Es jau visu mūžu neskrienu, iesāku tikai kādus desmit gadus atpakaļ. Sākumā skrēju, slapstoties pa krūmiem, nezinu kāpēc, bet man bija kauns par to, ka skrienu. Tad sāku skriet uz KRONUS. No kolēģu puses bija ļoti liela neizpratne ‒ kāpēc es skrienu uz darbu. Tas arī padara to dienu interesantu, jo katrs skrējiens ir citādāks. Tad, kad dzīve nogāja līdz zemākajam punktam, tikai tad sāku kaut ko mainīt un nonācu pie skriešanas. Tas man bija veids, kā visvienkāršāk atteikties no alkohola, cigaretēm. Tagad no tā esmu brīvs! Bija man izvēle ‒ vai nu uz baznīcu vai skriet.
Pirmie soļi arī tika sperti, pateicoties KRONUS, gribēju skriet kā uzņēmuma pārstāvis. Tiku pie krekliem ar uzņēmuma logotipu. Tā nu es braucu uz sacensībām ar KRONUS krekliņu. Noteikti arī uzņēmums ir pielicis savu artavu, lai es sasniegtu savus rekordus. Atbalsts ir kolosāls!
Šobrīd jau trešās formas ir nodrukātas manai biedrībai, KRONUS logotips aizvien ir uz tām, tas man tur paliks, kamēr vien organizācija eksistēs. Tā ir
Parasti visi meklē treneri, es eju citu ceļu. Es mēģinu izzināt sevi, saprast, ko varu, kas man der vai neder. Man ir svarīgi, ka es to visu daru ar prieku, tad uzreiz ir daudz vieglāk. Es gatavojos visu laiku, jo man darbs ir treniņš. Jātrenē ir viss ķermenis. Svarīga ir arī psiholoģiskā veselība un jāmācās sevi nedaudz piespiest. Bieži vien mūsu nevarēšana ir saistīta ar psiholoģisko stāvokli. Garo distanču skriešanā liela nozīme ir psiholoģiskajam stāvoklim, jo ķermenis signalizē par grūtībām un tās jāprot pārvarēt. Droši vien, ja es neskrietu katru dienu uz darbu un mans darbs nebūtu tik ļoti fizisks, es nespētu to izdarīt.
Katrā situācijā būs kaut kas cits. Dzīvot mierīgi un saplānot savu dzīvi. Es dzīvoju diezgan askētiski un savu dzīves jēgu šobrīd redzu sportā. Kā arī es nevērtēju cilvēkus pēc amata vai maka biezuma. Man ļoti patīk stabilitāte, dzīve pēc plāna un būt komfortā. Mana laimes formula ir skriešana!
